Savs stūrītis, savs kaktiņš zemes…
Sveiks, ciemiņ! Mēs esam Skrundas Apartamentu mazie saimnieki. Paldies, ja izvēlēsies paciemoties pie mums!
Ciemojoties pie pie mums, tu palīdzi mūsu ģimenei atjaunot mūsu vecvecmammas būvēto namu.
Mamma, tētis, vecākā māsa – tā ir mūsu komanda, kas rupējas par Skrundas Apartamentu atjaunošanu. Darāmā vēl ir ļoti daudz. Iekārtosim dārzu, pagalmu, atpūtas vietu. Salabosim veco saimniecības ēku.
Cerams, ka jums pie mums patiks. Viss vēl nav perfekti, bet mēs ļoti vēlamies, lai jūs justos kā mājās, un gribētu atkal pie mums atgriezties.
Mūsu ģimene ikdienā dzīvo Zviedrijā. Lielā māsa studē Skotijā, Glasgovā, mēs ejam skolā. Mamma regulāri braukā uz Latviju. Mūsu vectētiņš, kas līdz šim pieskatīja īpašumu mūsu prombūtnes laikā un padarīja praktiskos darbus, diemžēl tagad uz mums raugās jau no mākoņu maliņas. Mēs vēlamies, lai vectētiņš ar mums lepojas, un lai mūsu Skrundas māja vēl ilgi priecē mūs visus.
Uz drīzu tikšanos!
Šī nav parasta viesnīca vai viesu nams, bet gan mūsu ģimenes projekts, lai saglabātu mūsu vecvecāku būvēto, Padomju laikos nacionalizēto un vēlāk atgūto māju turpmākajām paaudzēm. Ik viens Jūsu samaksātais eiro par nakšņošanu Skrundas Apartamentos tiek ieguldīts īpašuma atjaunošanā un viesu komforta uzlabošanā. Tāpēc, visas mūsu ģimenes vārdā, vēlreiz liels paldies, ja izvēlēsieties nakšņot mūsu apartamentos!
1933. gada 26. septembrī Jānis Meļķis kopā ar sievu Līzi par 216 latiem un 96 santīmiem iegādājas 4110 kvm zemes Ventas ielā, Skrundā, uz kuras sāka būvēt māju. Četru dzīvokļu ēkai vajadzēja kļūt par Jāņa un Līzes nodrošinājumu vecumdienām, gūstot ienākumus no izīrētājiem. Diemžēl Otrais Pasaules karš un Padomju vara ievieš savas korekcijas un nams tiek nacionalizēts.
1948. gadā nams vēl pieder Jānim un Līzei, un ir atrasti arī pirmie īrnieki, kas gatavi izremnotēt dzīvokli nepabeigtajā namā, apmaiņā pret bezmaksas īri.
Jānis iet bojā uzreiz pēc kara, un Līze pavada vecumdienas pie meitas, netālajās Micku mājās, tā arī nepiedzīvojot Latvijas netkarību. Skrundas namu 2001. gadā atgūst īpašumā Līzes meita Elvīra.
Kad Elvīra 2018. gada februārī, gandrīz 99. gadu vecumā, dodas mūžībā, viņa savu mantoto namu ir uzdāvinājusi mazmeitai, kas to plāno pārvērst viesu namā un saglabāt turpmākājām paaudzēm.
Skrunda Apartments Elandrum
Pirms uzsākam stāstu par mājas neparasto, bet Latvijai tik parasto vēsturi, lūdzam jums pievērst uzmanību apartamentu nosaukumam. «Elandrum» ir radies no divu vārdu salikuma – Elvīra un Andris. Tas tāpēc, ka šīs mājas vēsture ir cieši saistīta ar Elvīru un Andri.
Uz melnbaltās Andra kristību fotogrāfijas, lapas fotogrāfijas kreisajā malā, stāv Elvīra, pašdarinātā Bārtas tautas tērpā. Elvīrai blakus stāv viņas dzīvesbiedrs Volrāts, un mazais bērniņš kristību tērpā, krustmātes Marijas klēpī, ir mūsu tētis un vectētiņš Andris. Elvīra, Marija un Anna ir māsas. Foto uzņemts 1940. gadā. Tā bija Elvīra, kas 2016. gadā atdāvināja Skrundas māju man, savai mazmeitai, Andra meitai.
Lai pastāstītu par mājas vēsturi, man jums jāpastāsta arī par skumjo dzimtas vēsturi.
Mājas pirmā īpašniece bija Elvīras māte Līze. Līzes mūžs bija grūts un traģiskiem notikumiem pildīts.
Kā jau tajos laikos bija pieņemts, Līze agri izgāja pie vīra un jau divdesmit gadu vecumā viņai piedzima pirmā meita Anna. Līzes vīrs, Elvīras tēvs un mans vecvectēvs (uzvārdā Poļmicka) agri nomira no pēkšņas slimības, atstājot Līzi ar trīs maziem bērniem – Annu, Elvīru un Mariju. Marija bija tikko dzimusi, Elvīrai bija trīs gadi un Annai astoņi gadi. Palikusi viena ar trīs maziem bērniem, Līze bija spiesta atdot vienu bērnu audzināšanā saviem vecākiem – Ilzei un Indriķim Blūmiem, kas dzīvoja tuvumā esošajā Skrundas muižā, kur Indriķis esot strādājis par kučieri. Tā kā Marija bija tikko dzimusi un Anna jau bija pietiekoši liela lai palīdzētu mājas darbos, izvēle krita uz trīsgadīgo Elvīru, kura tika atdota audzināšanā vecmāmiņai.
Pēc kāda laika Līze apprecējās otrreiz. Līzes otrais vīrs Jānis Meļķis ienāca Līzes mājās kā iegātnis un tūlīt ķērās pie smagajiem vīru darbiem. Lai nodrošinātu sev un Līzei drošas vecumdienas, laulātie nolēma Skrundā uzcelt māju, kuras daļu plānoja izīrēt, tādējādi cerot, ka īres nauda būs drošs atbalsts vecumdienās.
1937. gadā māja ir puslīdz gatava uzņemt īrniekus, bet jau pēc dažiem gadiem Jāņa un Līzes plānus izjauc Otrais Pasaules Karš. Pēc kara beigām Jānis un Līze joprojām cer, ka viņu sapnis par drošām vecumdienām īstenosies, bet mājas remontam ir vajdzīgi līdzekļi, un 1948. gadā viņi noslēdz īres līgumu ar Gustavu Heinrichsonu un Almu Štrāls, kurā Gustavs un Alma apņemas par saviem līdzekļiem izremontēt dzīvokli, apmaiņā pret bezmaksas īri uz vairākiem gadiem
Diemžēl Otrā Pasaules Kara beigas nebūt nenozīmē problēmu beigas Līzes un Jāņa ģimenei un viņu radiem. 1949. gada martā Padomu vara uzsāk lielāko Latvijas iedzīvotāju deportāciju, izsūtot uz Sibīriju vairāk kā 43 000 cilvēku, nežēlojot ne mazus bērnus, ne vecus cilvēkus. Līze un Jānis paglābjas no deportācijas, bet Līzes nu jau pieaugusi meita Anna ar trīs maziem bērniem tiek izsūtīta uz Sibīriju. Līzes otra meita, mana vecmāmiņa Elvīra, arī paglābjas no izsūtījuma, un kopā ar vīru Volrātu var tikai noskatīties kā zaldāti aizved prom viņas māsu Annu ar bērniem. Deportēto cilvēku iedzīvi, kustāmo un nekustāmo īpašumu konfiscē Paldomju valsts. Zaldāti un viņu palīgi norīko palikušos zemniekus konfiscēto lopu sadzīšanai vienviet barošanai un tālākam transportam. Elviras vīrs, mans vectētiņš Volrāts, kopā ar Jāni Meļķi tiek norīkoti apkopt deportētajiem kaimiņiem un radiem konfiscētos un vienā stallī sadzītos zirgus. Un šeit, satrauktie un satrakojušies zirgi iesper Jānim tā, ka Jānis turpat zirgu stallī mirst. Mana vecvecmāmiņa, kas tikko redzējusi kā uz Sibīriju aizved viņas meitu Annu ar mazbērniem, vienā dienā zaudē arī savu vīru Jāni.
Drīz pēc tam arī Līzes un Jāņa nams un zeme Skrundā, Ventas ielā, tiek konfiscēti. Nav zināms, kā Jānim izdevās namu paglābt no nacionalizācijas pirmā viļņa jau 1941. gadā. Varbūt tāpēc, ka māja vēl nebija īsti pabeigta un dzīvojamā platība nepārsniedza toreiz noteiktois 220 kvm, virs kuriem visi īpašumi tika nacionalizēti? Vai varbūt tāpēc, ka Jānis un Līze bija cēlušies no bezzemniekiem, un to vecāki bija bijuši kalpi?
Līze pavada vecumdienas pie savas meitas Elvīras, netālu no Skrundas būvētajā «Micku» saimniecībā. Tā nu sanāk, ka tieši tā meita, ko Līze pēc pirmā vīra nāves atdod audzināšanā saviem vecākiem, parūpējas par Līzi vecumdienās. Uz Sibīriju izsūtītā Līzes meita Anna ar ģimeni atgriežas Latvijā 1957. gadā, bet meita Marija, slimības dēļ, mirst jauna. Arī Līzes vecāka meita Anna Sibīrijā sabeidz savu veselību.
Nēesam vēl izpētījuši, kas uzturas Skrundas nacionalizētajā namā piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bet vēlāk vietējā vadība mājā ierīko elektriķu «kantori». Pateicoties tam, nams tiek daudz maz uzturēts kārtībā.
Elvīra, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir vienīgā, dzīva esošā, Līzes mantiniece, nekādas cerības par īpašuma atgūšanu nelolo. Lai arī jaunā, Neatkarīgās Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumu par nacionalizēto īpašumu atdošanu to īpašniekiem vai to mantiniekiem, Elvīra, ikdienas rūpju pārņemta, par Skrundas namu īpaši neinteresējas, un par atgūšanas iespējām neko daudz nezin. Tā, kādu dienu pie Elvras ierodas paziņa, un mudina Elvīru nekavējoties rīkoties, jo vietējā vadība plāno atdot namu kādam vietējam interesentam, kas izpētījis, ka neviens īpašnieks uz namu nav pieteicies.
Ar bērnu palīdzību, Elvīra sasparojas un piesakās uz Ventas ielas nama atgūšanu. Tā, aptuveni 50 gadus pēc īpašuma konfiskācijas, Ventas ielas nams atkal atgriežas mūsu ģimenē. Ir «trakie» 90-desmitie gadi, pārdzīvotas rubļa devalvācijas, «repšiku» naudas ieviešana un latu ieviešana. Elvīras un Volrāta uzkrājumi ir zaudējuši savu vērtību, un drīz vien Elvīra arī zaudē savu mīļoto Volrātu, kurš pavisam pēkšņi nomirs ar ilgi neatklātu vēzi.
Kas tādā dzīves posmā spēj parūpēties par atgūtu īpašumu, kura atjaunošanai ir vajadzīga liela nauda? Elvīrai no saņemtās īres naudas tik vien kā pietiek, lai nopirktu lētako grīdas krāsu, ko nokrāsot nama fasādi. Skrundas pašvaldība jau bija sākusi aizrādīt par nama slikt stāvokli.
Irnieki nāk un iet. Citi rūpīgi, citi bezrūpīgi. Paldies tiem, kas pielika roku, lai namu daudz maz uzturētu kārtībā!
Kopš 2016. gada nams pamazam pārtop Skrundas Apartamentos. Darba vēl ir daudz, bet ar jūsu palīdzību, ceram to pieveikt!
Paldies, ka iepazinies ar mūsu Skrundas nama vēsturi!